Manufacturer of wooden packaging since 1995
Chief Human Resources Officer
Esam sagatavojuši septīto projekta “Es esmu KRONUS” sarunu, tajā mums pievienojās 7. eņģu ražošanas ceha teamleader Oskars Toniņš, kurš uzņēmumā strādā jau sešus gadus.
Oskara komanda viņu raksturo kā atvērtu un vienmēr izpalīdzīgu vadītāju. Sarunā uzzinājām vairāk par viņa pieeju darbam, dienas ritmu un kā viņš ne no kā ir izveidojis brīnišķīgu atpūtas vietu savai ģimenei. Darbu KRONUS viņš sāka kā iekārtu operators, bet nu jau pilda 7. ceha organizācijas pienākumus.
KRONUS ir viens no vadošajiem koka iepakojuma uzņēmumiem pasaulē. Man KRONUS ir laba darba vieta, kas ir tuvu mājām. Es dzīvoju tepat netālu, man ir svarīgi, ka viss ātri sasniedzams. Man ļoti patīk šeit strādāt.
Kādreiz strādāju reklāmas un zīmogu fabrikā, taisīju krekliņus, zīmogus un citas ar šo saistītas lietas. Vēlējos kādas pārmaiņas dzīvē, sāku domāt par darba maiņu, lai varu attīstīties, — kā saka, katras pārmaiņas ir tikai uz labu. Sieva aizsūtīja CV uz KRONUS, jo tikko bija atvēries 7. eņģu ražošanas cehs, kuram meklēja darbiniekus. Jau divu stundu laikā man piezvanīja un sāku strādāt par iekārtu operatoru. Krietnu laiku strādāju par operatoru, tad pēc struktūras maiņas parādījās teamleader vakances. Kādu dienu pie manis pienāk vadītājs un piedāvā šo vakanci. Vienmēr daru savu darbu pēc labākās sirdsapziņas, man ir svarīgi uzlabot procesus — kļuvu par teamleader. Vispirms gan šajā amatā strādāju blakus 8. cehā, tad sāku palīdzēt arī šeit. Nu jau esmu atbildīgs par visu eņģu cehu un savu komandu. Divus gadu esmu teamleader un gandrīz sešus gadus strādāju uzņēmumā kopumā.
Man patīk, kā strādā iekārtas, bet, protams, nepatīk, kad tās lūst. Man patīk palīdzēt, jebkurā brīdī varu noorganizēt palīdzību, pat ja tas neattiecas uz manu cehu. Ja kāds nevar saprast, kā kaut kas jādara, pieeju un apskatos, un varu piedāvāt risinājumu. Esmu pieradis pie iekārtām, zinu, kā tās strādā. Kopš strādāju KRONUS, esmu daudz izdarījis, lai cilvēkiem būtu vieglāka darba ikdiena. Kādreiz, ja kaut kas saplīsa, mums nebija pieejamas rezerves detaļas uzreiz, tagad esmu panācis, ka tāds uzkrājums mums ir. Tas ļoti paātrina darbu. Man ir ļoti labs kolektīvs, mēs visi draudzīgi strādājam, esam uzcītīga 12 cilvēku komanda.
Mans pirmais apmaksātais darbs bija 14 gadu vecumā — strādāju būvlaukumā, kur mēnesī nopelnīju 50 latus pa piecu latu banknotēm — tajā laikā tā bija nereāli forša sajūta. Protams, tam paralēli nāca dažādas traumas, piemēram, kājas saduršana ar naglām, bet tas viss pieder pie lietas. Pēc tam izmācījos par galdnieku, kādu laiku arī strādāju šajā nozarē, pēc tam strādāju reklāmā un tad jau sekoja darbs KRONUS.
Pa vasaru to pavadu savā dārzā (940 kvadrātmetri), kad to ieguvu, tur bija tikai plika zeme un zāle līdz jostas vietai. Tad nu ar sievu kopā savedām šo zemesgabalu kārtībā. Sākām ar šķūnīti un tualeti, tad ierīkojām dobes, bērnu laukumu, siltumnīcu. Tagad mums ir forša vieta, kur aizbraukt ar bērniem atpūsties. Elektrības tur nebija, bet es ierīkoju saules paneļus, ūdeni ievilku no upes ar pumpi. Katru reizi kaut ko uzlaboju dārzā! Daudz braukāju pa Latviju, regulārs brauciens ir Kuldīga‒Liepāja‒Ventspils‒Jūrkalne. Neesmu vēl bijis Daugavpilī, tur arī gribētos aizbraukt. Vairāk vai mazāk pavadām šādi laiku. Bērnus pieskatu, kad sieva strādā.
Piemēram, atnāk ziņa, ka ir steidzams pasūtījums, tad nekas cits neatliek, kā šo situāciju risināt. Neesmu burvis, nevaru ar vienu rokas mājienu to paveikt, bet saorganizējot komandu un darba plānu, es to izdaru. Saistībā ar darbu es sakārtoju visu tā, lai nav jāsatraucas ne par mazāko sīkumu. Vienmēr nodrošinos ar plānu B, plānoju alternatīvas, lai ne būtu tā, ka jāplēš mati un jādomā, ko nu iesākt. Visam ir jānotiek noteiktā ritmā, arī vadītājs var uz mani paļauties. Pats risinu problēmas, ja ir kas ārpus kārtas, es vienmēr mēģinu piedāvāt arī risinājumu.
Sāku darba dienu 6.40, kad izeju ikdienas apgaitā: cik daudz ir sagatavots produkta, vai viss salikts tur, kur vajag. Tad 7.20 ir ikrīta sapulce, kur tiek nodotas atskaites, izrunāti darba uzdevumi, pārbaudīts, vai ir visi instrumenti. Pēc tam man jāpārbauda iekārtu darbība, dodos apgaitā pa savu cehu. Mēģinu mācīt savus darbiniekus, lai viņi var darīt savu darbu efektīvāk. Esmu izveidojis “Brīnumu grāmatu”, kurā ir manis rakstītās instrukcijas, lai ātrāk apgūtu ikdienas procesus. Kad es neesmu pieejams, darbinieki var apskatīt šīs instrukcijas. Paralēli domāju par iespējamajiem uzlabojumiem, aizpildu pārskatus, plānoju procesus. Kopš bērnu dienām strādāju un mēģinu visu darīt uz 150% un pat 200%.
Jā, teikšu godīgi — kopš strādāju, šeit ir vienīgā vieta, kur ir reāla izaugsme. Visur piedāvā un apraksta izaugsmes iespējas, realitātē nekādu izaugsmi neesmu redzējis. Šeit tā nav, ka atnāc, monotoni strādā un atjēdzies 40 gadu vecumā, ka nekur tālāk neesi ticis. Es redzu, ka nāk pretī manām vēlmēm un iniciatīvām, ļauj izpausties, lai uzlabotu ražošanas apjomus un produkta kvalitāti. Šeit visas idejas ar pamatojumu tiek atbalstītas. Protams, ir jābūt rentablam darbiniekam, kurš vēlas strādāt un dara nedaudz vairāk, kā no tevis gaida, tad tevi pamanīs un sniegs iespējas augt un attīstīties. Visi vadītāji redz, ko kurš dara vai nedara.
Protams, sekoju līdzi uzņēmuma attīstībai. Ieviesām nesen trešo ražošanas iekārtu, pievienojām arī plastmasas stūrīšu ražošanas iekārtu, drīzumā būs kniežu ražošanas aparāti. Mūsu cehs sāk attīstīties, nav tā, ka ir vairs tikai divas iekārtas un viss. Ejam tikai uz augšu! Personīgi es pēc kādiem pieciem gadiem redzu sevi meistara amatā. Kā saka: “Lēnāk brauksi, tālāk tiksi”. Man patīk, ka mums dod iespēju arī mācīties, tev pat pašam nav nekas jāmeklē, tev iedod materiālus un pats vari mācīties.
Mums tagad atvaļinājuma laikā būs komandas saliedēšanās pasākums, pasēdēsim un pavadīsim laiku kopā. Tikko bija makšķerēšanas pasākums, kur visi ražošanas darbinieki kopā varēja pavadīt laiku. Komunikācija mums arī ir līmenī, visu viens otram sapulcēs izstāstām. Esam cilvēcīgi viens pret otru! Jūtu noteikti arī savas komandas uzticību, ir darbinieki, kas pārdzīvo, ka dodos garākā atvaļinājumā. Pat sētnieks saka: “Labākajam 7. ceha cilvēkam – labrīt!”.
Zini, kāds mums bija skolas laika moto? “Netaisi mēslus, taisi krēslus!”. Līdzīgi arī šobrīd darbojos. Ir jāiet un jādara, kamēr var, nav citas izejas. Vienīgais, ko apkārt dzird, ir negācijas, tāpēc cenšos pozitīvāk raudzīties uz dzīvi. Kā jau teicu, man vienmēr jābūt plānam B, visiem dzīves gadījumiem. Es domāju uz priekšu un izskatu varbūtības, ir jābūt gatavam uz visu.
